Tuvajos Austrumos šobrīd vērojamas interesantas un nopietnas pārmaiņas. Četras ietekmīgas musulmaņu valstis — Saūda Arābija, Ēģipte, Turcija un Pakistāna — arvien biežāk sēžas pie viena galda, lai apspriestu kopīgu drošību.
Neoficiāli šo sadarbību jau sāk dēvēt par “musulmaņu NATO”. Galvenais iemesls šādai aktivitātei ir vēlme pasargāt savu reģionu no lielāka haosa, īpaši pēc tam, kad sākās militāras sadursmes starp ASV, Izraēlu un Irānu.
Viss nesākās vakar. Pirmie nopietnie soļi tika sperti jau 2023. gada nogalē, kad reģionu pāršalca ziņas par karu starp Izraēlu un “Hamās”. Toreiz šīs četras valstis kopā ar citiem kaimiņiem mēģināja rast diplomātisku risinājumu, lai apturētu asinsizliešanu Gazā. Ar laiku viņu tikšanās kļuva regulāras, un paziņojumi — arvien saskaņotāki.
Konkrēts mērķis
Šobrīd šīm valstīm ir viens liels mērķis: nepieļaut, ka karš izplešas pa visu reģionu. Neviens nevēlas redzēt blokādes vai degvielas cenu lēcienus, ko izsauktu nemieri svarīgajos tirdzniecības ceļos. Tāpēc ārlietu ministri pēdējā mēneša laikā ir tikušies jau trīs reizes. Pēdējā lielā saruna notika Antaljas diplomātijas forumā, kur Turcija skaidri lika saprast — tiek veidota platforma, lai kopīgi reaģētu uz apdraudējumiem.
Ja šīs četras valstis patiešām apvienotos, tas būtu spēks, ar ko rēķinātos visa pasaule. Kopā tajās dzīvo aptuveni pusmiljards cilvēku, un katrai no tām ir savs unikāls “trumpis”.
Pakistāna ir vienīgā musulmaņu valsts, kurai pieder kodolieroči.
Saūda Arābija sēž uz milzīgām naftas rezervēm, kas diktē pasaules ekonomikas ritmu.
Ēģipte savās rokās tur Suecas kanālu, caur kuru plūst lielākā daļa pasaules preču.
Turcija ir ne tikai spēcīga militāra vara, bet arī NATO dalībvalsts ar modernu aizsardzības industriju.
Tomēr realitāte nav tik vienkārša. Vēsturiski šo valstu attiecības ir bijušas sarežģītas. Starp tām ir bijuši strīdi, politiskas domstarpības un pat atklāta konkurence par ietekmi reģionā. Tās nav “dabiskas sabiedrotās”, bet gan valstis, kuras šobrīd kopā satur bailes no lielāka kara.
ASV un Izraēlas faktors
Viens no lielākajiem šķēršļiem šādas alianses ceļā ir Vašingtona. ASV ir ciešs Izraēlas sabiedrotais, un jebkura jauna militāra savienība, kas varētu vērsties pret Izraēlu, Amerikas acīs izskatās bīstama. Vašingtona darīs visu, lai nepieļautu tāda bloka izveidi, kas varētu apdraudēt tās intereses reģionā.
Turklāt pašas šīs četras valstis ir stipri saistītas ar ASV. Tās saņem amerikāņu ieročus, ekonomisko palīdzību un drošības garantijas. Tas nozīmē, ka tām ir jālavierē — no vienas puses, tās vēlas lielāku neatkarību un mieru savās mājās, bet, no otras puses, tās nevar atļauties pilnībā sabojāt attiecības ar Rietumiem.
Lai gan runas par “musulmaņu NATO” skan iespaidīgi, līdz reālam militāram līgumam vēl ir tāls ceļš. Pašlaik tā drīzāk ir drošības koordinācijas grupa, nevis vienota armija. Valstis mēģina saprast, cik tālu tās var iet kopā, nezaudējot savas nacionālās intereses.
Hormuza šauruma iespējamā blokāde un draudi pasaules ekonomikai liek rīkoties ātri, taču politiskie mezgli ir sieti gadu desmitiem. Galvenais jautājums paliek — vai šīs valstis spēs nolikt malā savas vecās domstarpības brīdī, kad reģionālais miers karājas mata galā.
